Konservācija

Livonijas ordeņa cietokšņa drupu konservācija

Pirmie Bauskas pilsdrupu mūru nostiprināšanas darbi veikti neatkarīgās Latvijas laikā 1936.–1939. gados un padomju laikā 1968.–1972. gados.

2000. gadā Čehijas vēsturisko celtņu restaurācijas un rekonstrukcijas ateljē “Girsa A.T.“ arhitekti Vāclavs Girsa, Miloslavs Hanzls un restaurators Milošs Gavenda, sadarbībā ar Bauskas pils muzeju, izstrādāja Bauskas pilsdrupu konservācijas koncepcijas un konservācijas darbu I kārtas projektu. Izstrādātajam projektam Latvijā bija eksperimentāls un inovatīvs raksturs. Tas deva risinājumu, kā, minimāli iejaucoties objekta substancē, saglabāt drupu ainavisko un stāstošo vērtību, vizuālās zīmes, vecuma patinu, kā apturēt sabrukšanas procesu un nodrošināt mūru statisko stabilitāti. Konservācijas tehnoloģija balstījās pils vēsturisko būvmateriālu un celtniecības paņēmienu izpētē, pārzināšanā un pielietojumā kopā ar moderno materiālu un tehnoloģiju iespējām.

Cietokšņa drupu saglabāšanai tika izvēlēta konservējošā metode. Darbu uzdevums bija panākt drupu tehniskā stāvokļa stabilitāti un padarīt sienās nolasāmo informāciju par zaudētajām būvkonstrukcijām uztveramāku un saprotamāku, vienlaikus saglabājot nemainīgu drupu vizuālo tēlu un siluetu – tādu, kādu to attēlojuši 19. gs. mākslinieki, atceras ceļotāji un romantiķi.

Saglabāt ēku bez jumta ir tehniski sarežģīts uzdevums. Konservācijas darbu raksturu un apjomu, rekonstrukcijas elementu nepieciešamību un iejaukšanās pakāpi drupu vizuālajā tēlā ietekmē vairāki apstākļi – saglabājušās mūra masas tehniskais un statiskais stāvoklis, autentisko apdares fragmentu klātbūtne un to informatīvā vērtība, konservācijas tehniskās un tehnoloģiskās iespējas.

Projektēšanas stadijā tika identificētas un sienu uzmērījumos fiksētas mūrim raksturīgās destrukcijas, veiktas javas paraugu analīzes. Konservācijas projekts sniedza pamatotu instrukciju katra defekta novēršanai, kā arī detaļu rasējumus ailu nostiprināšanai.

Sākotnēji praktiskos mūru konservācijas darbus ordeņa pilī veica Čehijas firmas “Miloš Gavenda” restauratori, strādājot kopā ar Bauskas pils muzeja darbiniekiem. Šāda darbu organizācija Latvijas pusei nodrošināja amatu un tehnoloģiju apmācību un pārmantojamību.

Akmens un ķieģeļu mūra laukumiem, kurus bija skārusi vien šuvju erozija, restauratori veica šuvju tīrīšanu un papildināšanu ar oriģinālam atbilstošu kaļķa javu, vajadzības gadījumā atjaunojot mūra ķīlējumu ar ķieģeļu atlūzām vai nelieliem akmeņiem. Mūra šuvju apdari veidoja līdzīgu tuvākajiem labā stāvoklī esošajiem paraugiem.

Mūra masu papildināja tikai kritiskākajās vietās – sienu ārējos stūros, kur izdrupumi apdraudēja sienu stabilitāti un vietās, kur monolītais būves ķermenis bija sadalījies atsevišķos apjomos. Izdrupumi tika aizmūrēti, kopējot līdzās esošā mūra raksturu.

Nestabilās sienu daļas grafiski fiksēja, uzmanīgi demontēja un no jauna uzmūrēja atbilstoši sākotnējam stāvoklim. Ja mūra ārējā kārta bija atdalījusies no kodola, konsolidācijai lietoja nerūsējoša tērauda armatūras.

Vietās, kur mūris bija zaudējis ārējo kārtu, bet saglabājies lietais kodols, izdrupumi netika atjaunoti. Kodolu attīrīja līdz stabilam stāvoklim un, nepieciešamības gadījumā, papildināja izskatā, kāds raksturīgs nodrupušam mūrim. Gadījumos, kad virs izdrupuma bija nepieciešams atbalstīt saglabājušos mūra čaulas akmeņus, lietajā kodolā iemūrēja konsoli nodrupuša mūra izskatā.

Sienu augšējās daļas praktiski bija izirušas, akmeņus noturēja tikai pašu svars. Pēc mūra grafiskas fiksācijas izirusī daļa tika demontēta līdz stabilam mūrim un no jauna uzmūrēta atbilstoši iepriekš fiksētajam stāvoklim. Mūra augšdaļu nosedza ar speciāli sagatavotu māla kārtu un velēnu.

Laikā, kad pilsētas iedzīvotāji pilsdrupas izmantoja būvmateriālu ieguvei, tika izlauztas no ķieģeļiem mūrētās šaujamlūku sānu malas un arkas. Vertikālas plaisas, virs nesošās pārsedzes zaudējušajām ailām, liecināja par sienu iebrukšanas risku, tāpēc nesošās konstrukcijas tika iemūrētas no jauna, lietojot restaurācijai paredzētus ķieģeļus. Dažiem logiem restauratori atjaunoja zudušās koka pārsedzes.

Ar vislielāko rūpību tika fiksēti visi celtnes fragmenti, kas sniedza informāciju par telpu apdari, stūru atrašanās vietām, ailām, pārsegumiem, agrākām pārbūvēm. Atsevišķās vietās, lai saglabājušos sienu apdares fragmentus padarītu vieglāk saskatāmus, apmestie laukumi tika papildināti ar oriģinālam analogu apmetumu.

Lai panāktu mūra plakņu vienotu izskatu, restauratori veica šuvju un papildinājumu patinēšanu, izmantojot minerālpigmentu lazūras. Konservācijas darbus noslēdza mūru hidrofobā apstrāde.

Īpaša vērība tika pievērsta konservācijai nepieciešamo materiālu sagādei un sagatavošanai. Bija nepieciešami autentiskajam mūrim dimensijās atbilstoši ar roku veidoti māla ķieģeļi. Lai akmens mūra papildinājumi vizuāli neizceltos, dolomīta akmeņus ieguva no nojaucamām ēkām, kur tie ir ieguvuši dabīgu patīnu. Kvalitatīvu kaļķi meistari dzēsa un veldzēja objektā. Javu fizikālo īpašību uzlabošanai tika lietotas dabīgās piedevas – ķieģeļu drumslas, pelni, kokogles.

Mūru aprūpei Bauskas pils muzejā pastāvīgā darbā pieņemts restaurators, kas regulāri seko konservēto apjomu tehniskajam stāvoklim un novērš destrukcijas to sākotnējā stadijā.

Pilsdrupu centrālā torņa konservācijas un būvdarbu mērķis bija saglabāt vēsturisko arhitektūru, vienlaikus nodrošinot torņa apskates un izmantošanas funkcionalitāti. Šim nolūkam jaunie arhitektoniskie elementi veidoti vienkāršās formās, izmantojot tradicionālos materiālus, kas harmoniski sader ar autentiskajām mūra konstrukcijām.

Tornī netika atjaunoti starpstāvu pārsegumi – visā torņa augstumā saglabāta vienota telpa, kuru iespējams apskatīt dažādos rakursos no koka balkoniem agrāko grīdu līmenī. Pilsdrupu, kā arī Mūsas, Mēmeles un Lielupes ainavu iespējams apskatīt pa rekonstruētajām šaujamlūkām torņa augšdaļā, kā arī no segtiem balkoniem un galerijām pie rietumu sienas. Torņa funkcionalitāti nodrošina koka kāpnes interjerā un eksterjerā, kā arī torņa sienās atjaunotās mūra kāpnes.

Lai novērstu caurvējus un sniega ieputināšanu ziemā, šaujamlūkas un logi aprīkoti ar slēģiem, bet durvju ailās ievietotas vērtnes.

Pie torņa dienvidu ārsienas rekonstruēts koka tualetes erkers, kas balstās uz četrām koka konsolēm, ievietotām oriģinālajās mūra ligzdās.

Būvdarbu laikā atklājās torņa sākotnējā noslēguma forma ar dzeguļiem, kas torņa fasādē vizuāli iezīmēta, izmantojot raupju apmetumu.

Centrālā torņa apjumšana novērš nokrišņu ūdens iekļūšanu torņa sienās un pagrabos, vienlaikus atjaunojot pils vēsturisko siluetu, kāds redzams K. M. Stjuarta 18. gs. sākuma zīmējumā Zviedrijas Kara arhīvā Stokholmā.

Pilsdrupu konservācijas projekta autori – SIA “Girsa a.t.” (Čehija), arhitekti Miloslavs Hanzls un Vāclavs Girsa, piedaloties arhitektiem tehniķiem Tomašam Petrikam un Jaroslavam Sverekam.
Konservācijas darbus veica I/U “Miloš Gavenda – restaurator” (Čehija) un SIA “Kaskāde 19” (Latvija).
Restaurācijas darbu vadītājs – Milošs Gavenda (Čehija).

Centrālā torņa konservācijas projekta autori – arhitekts Miloslavs Hanzls (Čehija) un “Arhitektes Ināras Caunītes birojs” (Latvija).
Projektu realizētāji – SIA “Kaskāde 19” (Latvija), atsevišķiem darbiem piesaistot čehu restauratorus.

Būvuzraudzība – IK “J.B.Projekti