Arhitektūra un būvvēsture

Livonijas ordeņa pils

Livonijas ordeņa pils Bauskā celta, lai pārvaldītu un aizsargātu jauniegūtās teritorijas, ko ordenis no Rīgas arhibīskapijas pārņēma drīz pēc 1435. gada Valkas landtāga. Senākais saglabājies dokuments, no kura var saprast, ka pils vēl tikai tiek celta, datēts ar 1443. gadu. Pirmo reizi kā pilnvērtīgs, funkcionējošs cietoksnis jaunā pils Livonijas ordeņa piļu sarakstā minēta 1451. gadā. Bauskas pils celta ne tikai kā militāra aizsardzības būve – cietoksnis Livonijas ordeņa valsts dienvidu robežas aizsardzībai, bet, vienlaikus, arī kā ordeņa jauniegūtā iecirkņa administratīvais centrs – fogta, garīdznieku un garnizona droša mītne jaunās teritorijas pārvaldīšanai.

Pils būvēta ienaidniekam grūti pieejamā vietā – uz zemes strēles Mūsas un Mēmeles satecē. Upes aizšķērsoja pieeju pilij no dienvidiem, rietumiem un ziemeļiem. Īpaši pasākumi bija vajadzīgi tikai austrumu puses aizsardzībai.

14. gs. beigās – 15. gs. sākumā Livonijas ordeņa bruņojumā bija ienākuši lielgabali un rokas uguns šaujamieroči. Ieroču tipam atbilstoši uzbrukuma un aizsardzības principi noteikuši jaunās ordeņa pils būvformas. Plānā Bauskas pils bijusi neregulāra taisnstūra formas celtne ar sašaurinājumu austrumos – galveno vārtu vietā. Mūru izturībai pret lielgabalu ložu postošo spēku Bauskas cietokšņa ārsienas celtas īpaši biezas, bet vairs ne tik augstas, kā tas bija nepieciešams vecajās ordeņa pilīs, kas bija pielāgotas aizsardzībai pret uzbrukumu, lietojot mehāniskos ieročus.

Aizsardzības sienu vidū un stūros uzcelti pieci no sienu plaknes izvirzīti pusapaļi vai četrstūra formas šaujamieroču torņi, kas veidoja pārdomātu cietokšņa aizsardzības sistēmu. Speciālas, gaisa kanāliem un ugunsvietām apgādātas šaujamlūkas lielgabaliem un rokas šaujamiem ieročiem torņos un aizsardzības sienās bija izbūvētas tā, lai pils aizstāvji varētu raidīt ne tikai frontālu uguni pils priekšlaukuma apšaudei, bet arī sānugunis un krustugunis aizsardzības sienu pakājes aizsardzībai. Abi vārtu torņi un to piebūves visu četru stāvu līmeņos bija savstarpēji saistīti gan caur pagrabu (kur atradās arī cietums), gan caur telpām virs vārtu tuneļa. Centrālais tornis sākotnēji noslēdzās ar dzeguļiem, kuru fasādes pusē bija izmūrēta dekoratīva niša. Par dzeguļiem sauc mūra sienas augšmalas zobveida izvirzījumus. Cīnītāji varēja aiz tiem paslēpties un šaut caur dzeguļu atstarpēm. Attīstoties ugunsšaujamo ieroču jaudai, dzeguļu starpas tika aizmūrētas ar lieliem laukakmeņiem, sienas tika paaugstinātas un sabiezinātas, aizpildot arī aizsardzības eju aiz dzeguļiem. Jumts ieguva teltsveida formu.

Aizsardzības sienās izmūrētas kāpnes, koka konstrukciju atliekas un to ligzdas dienvidu un ziemeļu aizsargsienās ļauj domāt, ka aizsardzības sienu augšdaļā bijušas iekārtotas kaujas ejas. No abiem vārtu torņiem trešā stāva līmenī pa šīm kaujas ejām karotāji varēja ātri nokļūt gan dienvidu, gan ziemeļrietumu tornī.

No arheologu pētījumiem izriet, ka pils galvenajiem vārtiem priekšā bijusi uzmūrēta 4,25 x 4,20 m liela vārtu aizsardzības būve, tā saucamā „vilku bedre” – viduslaikos izplatīta vārtu aizsardzības sistēma Eiropas piļu arhitektūrā. Būves lejasdaļā atradusies dziļa šahta, ko pārsedza paceļams tilts, kuru varēja pacelt vertikāli priekšā vārtiem, tādejādi pastiprinot vārtus un atsedzot šahtu, kas kalpoja kā papildus šķērslis ienaidniekiem. Galveno vārtu pamatos atrasti iemūrēti kalti granīta akmeņi ar iestrādātu gropi, paceļamā tilta ass ievietošanai.

16. gs. sākumā „vilku bedre” likvidēta un ordeņa pilij austrumos piebūvēta mūra priekšpils, kuras aizsardzības sienas un torņi grupējās ap trapecveida pagalmu. Rietumu galā priekšpils sienas piekļāvās masīvajiem ordeņa pils vārtu torņiem, bet austrumu galā abos priekšpils stūros tika uzcelti, no aizsardzības sienu plaknes izvirzīti, četru stāvu šaujamieroču torņi. Ieeja priekšpilī bija iekārtota dienvidu sienā, dienvidaustrumu torņa aizsegā. Neaizsargātajā priekšpils austrumu pusē 2-3 metru attālumā no ārsienas izrakts sausais aizsardzības grāvis.

Ordeņa pils un priekšpils sienas celtas no vietējā materiāla – dolomīta akmeņiem, laukakmeņiem un ķieģeļiem, kas saistīti ar kaļķu javu. Fasādes bijušas pārziestas ar mūrjavu vai apmestas. Iekštelpu sienas klājis blietēts apmetums. 15. gs. vidū Livonijā valdošā gotikas stila dekoratīvās formas izpaudušās ordeņa pils dzīvojamo telpu velvēs, kā arī arhitektūras detaļās, kuru pēdas mūsdienās vairs tikai nojaušamas, bet to pastāvēšanu apliecina atradumi arheoloģiskajos izrakumos – profilķieģeļi, krāsns podiņi un daži akmens kalumi.

Gan ordeņa pils, gan priekšpils pagalmi bijuši bruģēti ar laukakmeņiem, dažāda izmēra oļiem un neapstrādāta dolomīta plāksnēm. Lietus ūdens aizvadīšanai izveidotas atklātas dolomīta akmens rīdziņas un zembruģa kanāli, izraktas un ar nelieliem akmeņiem piepildītas lietus ūdens iesūcināšanas bedres. Ordeņa pils pagalma vidū atradusies aka.

Pilī un priekšpilī pie aizsardzības sienām bijušas piebūvētas dzīvojamās un saimniecības ēkas ar vienslīpes jumtiem, kuru kritums vērsts uz pagalma pusi. 15. gs. ēku jumti segti ar klostera tipa kārniņiem. 16. gs. Bauskas pils jumtu ieklāšanai sākti lietot arī mēles tipa kārniņi. Pie ordeņa pils ziemeļu sienas atradās trīs stāvu dzīvojamā ēka. Tās logi un durvis veda uz pagalmu. Tikai otrajā stāvā garnizona dzīvojamās telpās bija izbūvētas šauras šaujamlūkas ārējā sienā. Ēkas pirmā stāva saimniecības telpas segušas mucveida velves, bet otrā stāva dzīvojamām telpām bijušas izbūvētas lēzenas krustveida velves. Trešā stāva līmenī ziemeļu sienā saglabājušās kaujas ejas, koka konstrukciju atliekas un durvju aila, caur kuru pils aizstāvji varēja pacelt pa upi piegādātās kravas. Dzīvojamās telpas apsildīja siltā gaisa krāsns un kamīni. Mazā vārtu torņa pirmajā stāvā bija sardzes telpas un „vahmistra” dzīvoklis, otrajā stāvā rakstveža istaba. Fogta dzīvoklis atradās centrālā torņa otrajā stāvā. Tā interjeru veidojusi četrstaru zvaigžņu velve, dziļas logu nišas ar lēzenā liekumā velvētiem logiem un apkures ierīce telpas stūrī. Dienvidu sienā bija izeja uz tualetes erkeri, kas bija izbūvēts uz konsolēm pie ārsienas.

Arhitektoniskā un arheoloģiskā izpēte liecina, ka 16. gs. trešajā ceturksnī ordeņa pilī dzīvojamā spārnā siltā gaisa apkures sistēmu nomainīja pret renesanses ornamentiem dekorētām podiņu krāsnīm, šaujamlūkas dzīvojamo telpu ziemeļu sienā pārbūvēja par logiem. Labiekārtojumi visdrīzāk izskaidrojami ar faktu, ka Livonijas kara laikā 1561. – 1562. gadā Bauskā dzīvoja Polijas karaļa Sigismunda II Augusta brālēns, Rīgas arhibīskaps Brandenburgas hercogs Vilhelms, kurš nedrošos laikos Kokneses pili bija iemainījis pret Bauskas pili „…lai pašreizējos trūcīgos apstākļos piedotu mūsu dzīvei lielāku cieņu un plašumu”. Brandenburgas Vilhelms bija sataisījies pilī dzīvot līdz sava mūža drīz paredzamajam galam, tomēr 1562. gada beigās Polijas karalis Bauskas pili nodeva jaunajam Kurzemes-Zemgales hercogam Gothardam Ketleram rezidences iekārtošanai. Gothards 1568. gadā te sasauca jaunās Kurzemes-Zemgales hercogistes otro landtāgu (regulāras hercogistes augstāko sabiedrības kārtu pārstāvju kopsapulces). 1578. gadā hercogs Gothards un hercogiene Anna Bauskas pilī svinīgi sagaidīja Viļņas vaivadu (apgabala priekšnieks) Nikolaju Radzivilu (Rudo), kurš, tepat kaimiņos, Lietuvā 1575. gadā bija uzsācis Biržu pils celtniecību. Acīm redzot, visi minētie notikumi un nesenā kara pieredze, mudināja hercogu uz domām par Bauskas pils labiekārtošanu, paplašināšanu un tās aizsardzības sistēmas modernizēšanu.

Hercoga rezidence

Vēl Livonijas kara laikā, starp 1570.–1580. gadu hercogs Gothards uzsāka ordeņa pils pielāgošanu un priekšpils pārbūvēšanu par laikmetam tipisku, ar bastioniem un vaļņiem nocietinātu rezidenci valsts aizsardzības, saimnieciskajām un reprezentācijas vajadzībām. Pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā uz Bauskas pili pārcēlās viņa vecākā dēla – hercoga Frīdriha – galms un kanceleja. Hercogs Frīdrihs 1590., 1593. un 1601. gadā Bauskas pilī noturēja pirmos savas valdīšanas laika landtāgus. Jaunās hercoga rezidences interjeru un fasāžu apdare pilnībā tika pabeigta tikai 1596. gadā.

Rezidences ziemeļu un austrumu spārna telpas bija paredzētas hercoga un galma vajadzībām. Pret pilsētu vērsto austrumu fasādi vainagoja jumta izbūve ar trīspakāpju zelmini jumtgalē. Gan ziemeļu, gan austrumu spārna fasādes greznoja manierismam raksturīga, sgrafito tehnikā veidota dekoratīvā apdare, kas radīja ilūziju, it kā pils būtu celta no akmens kvadriem. Dienvidu spārns bija atvēlēts pilskungam un viņa saimei. Šeit fasādes klāja gluds apmetums. Pils ārsienu plaknē izcēlās lielas, dzelzs treliņiem aizsargātas logailas, bet vārti, tāpat kā priekšpils laikā, atradās dienvidu pusē dienvidaustrumu torņa aizsegā.

Rezidences otrā stāva telpās varēja nokļūt pa ārējām kāpnēm tieši no pagalma vai arī pa šaurām, sienās iemūrētām kāpnēm. Hercoga spārna dienvidu fasādes vidusdaļā uz trim mūrētām kolonnām balstījās akmens balkons un kāpnes, kas no pagalma veda uz galveno ieeju. Mēmeles upes pusē kā ziemeļu tā rietumu fasādei bija piemūrētas tualetes šahtas, kas nodrošināja labierīcības pils otrā stāva apartamentos un reprezentācijas telpās. Iekštelpu plānojums pilnībā atbilda renesanses perioda arhitektu priekšstatam par valdnieku rezidences telpu kārtojumu. Zāles un dzīvojamās istabas bija caurstaigājamas – rindojās cita aiz citas. Pa labi no galvenās ieejas un priekšnama atradās hercoga privātie apartamenti: priekšistaba, hercoga kambaris un hercogienes guļamistaba, pa kreisi no priekšnama – trīs dažāda lieluma reprezentācijas zāles. Abos telpu virtenes galos bija izvietotas tualetes augsto personu ērtībām un kāpnes kalpotājiem, kas augstmaņiem derēja kā rezerves izeja briesmu brīžos. Interjeru formu plastiku veidoja biezo mūru dziļās logu ailas un masīvo pārseguma siju ritmiskais kārtojums. Zāļu grīdas klāja plati dēļi, bet hercoga apartamentos grīdu klājumu veidoja ornamentā kārtotas, krāsainas, glazētas māla flīzes. Atsevišķās telpās grīda bija izklāta ar liela izmēra kvadrāta veida dolomīta plāksnēm. Ģeometriskā rakstā liktās logu stiklojuma rūtis četrdaļīgos koka rāmjos saturēja svina ietvari.

Telpu sienas bija apmestas. Caurumi un sīkas nagliņas sienās liek domāt, ka sienu dekoratīvajā apdarē izmantotas arī tapetes un koka paneļi. Dažās austrumu un dienvidu spārna telpās sienas bija dekorētas ar monohromu cokola krāsojumu un ornamentālu gleznojumu augstākajās sienas plaknēs, bet muzeja krājumā ir saglabātas arheoloģiskās liecības arī par polihromu sienu dekoratīvo apdari (apgleznoti apmetuma fragmenti, kas atrasti kultūrslānī). Pili apsildīja vismaz 14 kamīni un 17 podiņu krāsnis. Hercogienes guļamistabā un lielajā svinību zālē kamīni dekorēti akmens kalumiem.

Dienvidu un ziemeļu korpusu pirmā stāva telpas izmantoja saimnieciskām vajadzībām. Saimniecības telpu sienas bija apmestas, bet grīdas klāja ķieģeļu, vienkāršu māla flīžu vai neapstrādātu dolomīta akmeņu klons. Divas ziemeļu korpusa pirmā stāva telpas sedza lēzenas krustveida velves, pārējās trīs telpas – koka sijas un dēļu griesti. Pils dienvidu korpusa pirmajā stāvā atradās stallis, telpas pils kalpotājiem, sardzes telpa, bet zem korpusa vidusdaļas – pagrabs.

Ieeju pagalmā noslēdza dubulti ozolkoka vārti. Dienvidaustrumu torņa pirmajā stāvā bija ratnīca.

Būvējot jauno pili, ap to izveidoja zemes nocietinājumus. Ap dienvidaustrumu torni 16. gs. beigās tika uzbērts rondelis lielgabalu novietošanai. Ar 1625. gadu datētā, pils plānā austrumu pusē ir redzama aizsardzības sistēma, kas sastāv no diviem bastioniem, ko savieno mūra siena ar zemes uzbērumu un vaļņiem abu upju krastos. Ieeja pils priekšlaukumā bija caur ziemeļaustrumu bastionu Mēmeles upes pusē.

Varenības bojāeja

Poļu-zviedru kara laikā (1600–1629) zviedru karaspēks 1625. gadā pili ieņēma un izlaupīja. No šī brīža, līdz pat Olīvas miera līguma parakstīšanai 1660. gadā, Bauskas pils periodiski nonāca te zviedru, te poļu karaspēka rokās un tika stipri izpostīta.

Gan 1650., 1652. gada inventarizāciju protokoli, gan arheologu pētījumu rezultāti liecina, ka 17. gs. vidū pilī notikuši remontdarbi. Ordeņa pilī 1649. gadā mainītas un remontētas vārtu torņu jumtu konstrukcijas, uzstādītas lietusūdens notekas, jumti noklāti ar kārniņiem un aizziesti ar kaļķi. Telpām, kuras atradās virs vārtiem, no lielā torņa līdz mazajam tornim uzliktas spāres, latas, notekas un uzklāts skārda jumts. Remontētas saimniecības telpas dzīvojamajā ēkā pie vecās ordeņa pils ziemeļu sienas un aizmūrēti mazie vārtiņi ziemeļu sienas vidū. No inventarizāciju protokolu tekstiem, arhīva dokumentiem un arheologu pētījumu rezultātiem var saprast, ka 1652. gadā rezidences daļā greznā parādes ieeja nojaukta un pārbūvēta. 1644., 1647. un 1648. gadā remontētas, nomainītas un kamīnu vietās uzceltas vismaz astoņas jaunas krāsnis. Visā pilī remontētas durvis un taisīti jauni logi – „116 logu rāmji aizvesti uz Jelgavu pie stiklinieka”. Pārbūvēts austrumu spārna lievenis un no priekšnama uz otro stāvu uzmūrētas dēļiem apšūtas vītņu kāpnes.

Ap to pašu laiku pilnveidoti nocietinājumi pils austrumu pusē. Ieeja pils priekšlaukumā no ziemeļaustrumu bastiona (Mēmeles pusē) pārcelta uz austrumu kurtīnes (vaļņa) vidu. Zem nocietinājumu kurtīnes izbūvēti jauni vārti, caur kuriem ierīkota „izeja pāri jaunam tiltam, Anno 1650 taisītam”. Hercoga Jēkaba valsts kase remontam bija plānojusi ap 12 000 valsts dālderu. Tomēr no inventarizāciju protokolu tekstiem jūtams, ka pils dzīvojamās telpas joprojām bija sliktā tehniskā stāvoklī, tukšas un pamestas. Hercogs galvenokārt rūpējās par pils saimnieciskās un militārās nozīmes saglabāšanu. Tuvojoties Ziemeļu karam, 17. gs. pēdējā ceturksnī tikuši nostiprināti nocietinājumi pils rietumu pusē un atsākta austrumu bastionu pārbūve. 1698. gadā tiltam, kas veda pāri aizsardzības grāvim, jau ierīkots paceļams posms: „uzvelkamajam tiltam četras stipras dzelzs ķēdes un pārējie piederīgie dzelzs rīki”.

Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) laikā, 1701. gada 22. jūlijā Bauskas pili ieņēma zviedru karaspēks. Zviedrijas karalis Kārlis XII Bauskā ieradās 26. jūlijā. Karalis 1701. gada 6. augustā pavēlēja pilnveidot pils nocietinājumus, ik dienas vaļņu uzbēršanai un citiem fortifikāciju izbūves darbiem norīkojot 1500 cilvēku no kājnieku pulkiem. No zviedru karaspēka virsnieku sarakstes izriet, ka darbi pabeigti 1704. gadā. Zviedri pils austrumu pusē paplašināja un pilnveidoja vaļņus un bastionus un pilnībā pārveidoja nocietinājumus rietumu pusē. Šai laikā zemes vaļņus un bastionus uzbēra tuvāk abu upju krastiem (tā atvirzot ugunslīniju tālāk no pils mūriem), zemes nocietinājumu galos pārveidoja aizsarggrāvjus un tiltu priekšā izveidoja trīsstūrveida nocietinājumus – ravelīnus. Bauskas fortifikāciju konstrukcijas autors ir pats karalis Kārlis XII un Zviedrijas ģenerālkvartīrmeistars Kārlis Magnuss Sjuarts, kamēr reālo darbu vadība bija uzticēta fortifikācijas leitnantam Martenam Kammekeram. Pats karalis pilī aktīvi darbojās tikai divas nedēļas, bet līdz pat 1705. gada vasaras beigām Bauskas pils bija zviedru rokās. Armijas virsnieki un fortifikāciju meistari tikuši izmitināti pils telpās. Uz to norāda gan telpu nosaukumi inventarizācijas protokolos, gan lielie malkas piegādes rēķini, gan fakts, ka vairāku ziemeļu spārna telpu durvis ir tikušas aizmūrētas, lai bijušās hercoga reprezentācijas un apartamentu telpas sadalītu „dzīvokļos”. Arheoloģiskajos izrakumos pils austrumu korpusā un dienvidaustrumu tornī atrasti agrīnā baroka krāšņu gruveši. Iespējams arī krāsnis celtas augsto personu ērtībām.

1705. gada augusta beigās krievu karaspēka daļas pārņēma visu Kurzemi, un septembrī Bauskas pils zviedru garnizons bez cīņas padevās krievu karaspēkam. 1706. gada martā Krievijas cars Pēteris I pavēlēja saviem ģenerāļiem likvidēt Jelgavas un Bauskas pils nocietinājumus. Pēc Ziemeļu kara pils vairs netika remontēta, un tā pamazām pārvērtās romantiskās drupās.