Vēsture

Livonijas ordeņa cietoksnis un fogta mītne

Livonijas ordenis Bauskas pili cēla 15. gs. vidū, lai nostiprinātu savu varu pār Zemgali, aizsargātu robežu ar Lietuvu un kontrolētu tirdzniecības ceļu no Lietuvas uz Rīgu. Bauskas pils bija ne vien nocietinājums, bet arī fogtejas (ordeņa valsts novads) centrs, no kura fogts realizēja tiesas, policijas, finanšu un kara pārvaldes funkcijas savā iecirknī.

Bauskas pils celtniecībā piedalījās ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī vairāki simti votu – nelielas somugru cilts – pārstāvji, kas tika atvesti kā karagūstekņi no Krievijas. 1451. gada ordeņa piļu vizitācijas protokolā minēti Bauskas pilī dzīvojoši brāļi bruņinieki Heinrihs Bekenferde fon Šungels, Heinrihs Lēve un Heinrihs fon Frisendorfs un divi brāļi priesteri.

Bauskas pils cietumā no 1536. līdz 1538. gadam bijis ieslodzīts M. Lutera ideju propagandētājs Burkards Valdiss. Atrazdamies Bauskas pils, vēlāk arī Cēsu un Vīljandi pils cietumos B. Valdiss pārtulkojis vācu valodā vairākus latīņu psalmus.

Sākoties Livonijas karam, 1559. gada 31. augustā Viļņā tika noslēgts aizsardzības līgums, kuru parakstīja Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Polijas kanclers Nikolajs Radzivils. Pēc šī līguma Polija-Lietuva apsolījās dot karaspēku Livonijas ordeņa rīcībā cīņai pret Krieviju. Kā samaksa par palīdzību Livonijas ordenim bija jānodod uz laiku Polijas-Lietuvas valdījumā daži pierobežas pilsnovadi un pilis. Bauskas pils Polijas karaļa vietvaldim nodota 1559. gada decembrī. 1561. gadā pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms ieguva Bauskas pili no poļiem apmaiņas ceļā pret Kokneses pili.

Hercoga rezidence un pilstiesas centrs

Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanu noteica 1561. gada 28. novembrī noslēgtais Pakļaušanās līgums Lietuvas lielkņazistei. Līguma ratifikācija notika 1562. gada martā Rīgas pilī, kur norisinājās Livonijas ordeņa sekularizācijas ceremonija, un Gothards Ketlers kā laicīgs hercogs nodeva uzticības zvērestu Polijas karalim un Lietuvas valdniekam Sigismundam II Augustam, kļūstot par tā vasali.

1562. gada beigās pils tika nodota Kurzemes hercoga Gotharda īpašumā. Saglabājušies dokumenti liecina, ka laikā no 1564. līdz 1567. gadam hercogs bieži mēdzis uzturēties Bauskas pilī. Pilī notikuši 3 hercogistes landtāgi, jeb muižnieku delegātu sapulces – 1568., 1590. un 1601. gadā, kuros tika lemti jaunajai valstij svarīgi politiski un saimnieciski jautājumi. Ir saglabājušies dokumenti, kas apliecina hercoga Frīdriha vairākkārtēju uzturēšanos Bauskas pilī laika periodā no 1590. līdz 1603. gadam.

Bauskas pils kalpoja kā Bauskas pilstiesas centrs, kuru pārvaldīja pilskungs. Viņam bija jārūpējas par pils uzturēšanu kārtībā un jāraugās, lai pilī atrastos pietiekams ieroču un munīcijas daudzums. Pilskungs iztiesāja pilsētas namnieku kriminālos pārkāpumus. Viņam bija jārūpējas par hercogu īpašumu savā apgabalā un jāizpilda arī dažādi policejiski pasākumi – jāuzrauga ceļi, zvejas vietas, meža darbi un citi. Par savu darbu viņš saņēma gan naudu, gan naturālo algu amata muižu, malkas un siena veidā. Bauskas pilskunga pārziņā atradās 16 kroņa muižas.

Poļu-zviedru kari

17. gs. pirmajā pusē Baltijas jūras piekrastes valstīs noritēja militārais konflikts, kas dēvēts par Poļu-zviedru karu. Par kara faktisko iemeslu kļuva cīņa par hegemoniju Baltijas jūras piekrastē. Pēc Livonijas kara gandrīz visa Baltijas jūras austrumu piekraste nokļuva Polijas-Lietuvas rokās.

1621. gada vasarā hercoga Frīdriha galms no Jelgavas pils, kuru apdraudēja zviedri, bija pārcēlies uz Bauskas pili, kur uzturējās līdz gada beigām. 1625. gada vasarā zviedru karaspēks caur Koknesi un Sēlpili devās uz Biržiem Lietuvā. No Biržiem zviedru karaspēks devās atceļā uz Rīgu, septembra vidū nonāca pie Bauskas un uzsāka pils aplenkšanu. Kā minēts vairākās hercoga Frīdriha 1625. gada rudenī rakstītajās vēstulēs, zviedru karaspēks vairākas reizes devies triecienā priekšvalnim, bet bez rezultātiem. Tikai pēc tam, kad ar Bauskas namnieka Gotharda Hunta palīdzību zviedriem izdevās iekļūt pilī pa pilskunga apartamentu logu, tās garnizons padevās. Bauskas pilskungs Magnuss Butlers nāvīgi ievainots, aizstāvot pils vārtus, un vairāki Bauskas apkārtnes muižnieki “nogalināti pirmajā trakumā”. Poļu – lietuviešu karaspēks 1627. un 1628. gadā vairākas reizes pili aplenca, bet tikai 28. maijā zviedru garnizons padevās. Pils nonāca poļu – lietuviešu rokās, kas kavējās atdot pili hercoga Frīdriha pārstāvjiem līdz 1630. gada sākumam, kad pili pārņēma hercogistes kanclers Kristofs fon Firkss.

1635. gadā hercogs Frīdrihs apstiprināja Bauskas pilsētas policijas noteikumus. Tajos minēts, ka ienaidnieka uzbrukuma gadījumos pilsētas namnieku pienākums ir ierasties pilī ar saviem ieročiem un pildīt sardzes dienestu. Bauskas pils garnizonā tolaik atradās musketieru un dragūnu rotas 100 – 150 cilvēku katrā.

1650. un 1652. gadā sastādīti Bauskas pils inventarizācijas protokoli. Tajos bez pils telpu aprakstiem bija pieminētiarī pilī esošie ieroči un munīcija. To skaitā – 48 musketes, 1 zobens, 136 pīķi un 20 puspīķi. Spriežot pēc protokola teksta, 17. gs. vidū bija pabeigta pils zemes nocietinājumu modernizācija. Pils remonts un nocietinājumu modernizācija valsts kasei izmaksāja 12 tūkstošus valsts dālderu.

Hercogs Jēkabs, iegūstot troni, mēģināja turpināt hercoga Frīdriha iedibināto politiku saglabāt hercogistes neitralitātes statusu. Taču zviedru pārspēka priekšā nācās piekāpties. 1655. gadā Pasvalē starp Kurzemes-Zemgales hercogistes un Zviedrijas amatpersonām tika noslēgts līgums, kurā bija noteikts, ka vajadzības gadījumā zviedri varēs izvietot garnizonu Bauskas pilī. Hercogistes pārstāvji, vilcinājās nodot tiem pili. Tostarp, pilsētas namnieki sūdzējās hercogam par Bauskas pilskunga prasību namniekiem ierasties uz sardzes dienestu pilī ikreiz, kad tās tuvumā parādās zviedru karaspēka vienības. 1658. gada 10. oktobrī zviedru karaspēks ieņēma Jelgavas pili un piespieda hercogu Jēkabu nodot arī Bauskas pili. Uz Bausku nosūtīja kavalērijas vienību ģenerālleitnanta Friča Lēves vadībā, un 12.oktobrī pilī jau atradās zviedru garnizons. Zviedru pavēlniecība atļāva paturēt pilī pilsētnieku mantas, kuras varētu izsniegt pēc to īpašnieku lūguma. 1658. gada otrajā pusē Bauskas pils tuvumā notika sadursmes starp poļu – lietuviešu un zviedru karaspēkiem.

Pēc Olīvas miera līguma noslēgšanas 1660. gada maijā notika intensīvas sarunas par Bauskas pils likteni. Poļu – lietuviešu pavēlniecība centās pilī novietot savu garnizonu. Zviedri, aizbildinoties ar agrāk noslēgto vienošanos ar hercogu Jēkabu, bija ieinteresēti nodot pili hercoga rokās. Jūlija vidū sarunas nonāca tiktāl, ka zviedri piekrita nodot Bauskas pili poļu – lietuviešu karaspēkam ar norunu, ka pils nodošanā jāpiedalās hercoga pārstāvjiem. Pirms aiziešanas no pils zviedri sastādīja pilī esošos ieroču un munīcijas krājumu sarakstu. Tur bija minēti 18 lielgabali, 2 mortīras, 3 haubices un 28 lietojamas musketes. Pili hercoga amatpersonu pārziņā nodeva tikai augusta beigās pret 10000 dālderu lielu samaksu.

1665. gadā pils garnizonā bija 1 kājnieku rota un lielgabalnieku komanda (ap 150 cilvēku). Bauskas pilskungi un Bauskas kroņa muižas pārvaldnieki 17. gs. beigās vairākkārt vērsušies pie hercoga ar lūgumu piešķirt naudu un celtniecības materiālus pils remontam. Taču 1698. gadā sastādītajā pils inventarizācijas protokolā minēts, ka lielākā daļa pils telpu nav piemērotas dzīvošanai, jumts ir galīgi sapuvis. Arī pils zemes nocietinājumi bijuši sliktā stāvoklī.

1665. gada beigās par pils garnizona komandantu kapteiņa pakāpē iecēla Vilhelmu Kristofu Ringdemutu, kas komandēja 70 vīru lielu garnizonu. 1699. gada vasarā pils garnizona karavīriem sagādāja jaunas formas un ekipējumu.

Lielais Ziemeļu karš, pils bojāeja

Pēc Lielā Ziemeļu kara sākuma Kurzemes-Zemgales hercogiste aizvien vairāk tika ierauta kara virpulī. Lai nodrošinātu hercogistes aizsardzību, hercogs Ferdinands mēģināja organizēt lēņu karaspēku. 1700. gada vasarā hercogs izdeva rīkojumu pilskungiem veikt kaujas spējīgo vīriešu un ieroču uzskaiti. 15.jūnijā šādu rīkojumu saņēma arī Bauskas pils garnizona komandants. Rīkojumā bija noteikts, ka apkārtējo hercoga muižu pār valdniekiem jānosūta cilvēki ne tikai garnizona vajadzībām, bet arī pils nocietinājumu remontam.

Pēc uzvaras Spilves kaujā 1701. gada 9. jūlijā zviedru karaspēks iegāja hercogistes teritorijā un 12. jūnija vakarā ieņēma Jelgavu. Ieņemt Bausku Zviedrijas karalis Kārlis XII nosūtīja pulkvežleitnantu Johanu Augustu Meijerfeldu ar 500 jātniekiem. Bauskas pils garnizons padevās 22. jūnijā. Zviedru galvenie spēki kopā ar karali ieradās Bauskā 26. jūlijā, bet 1. augustā zviedru armija devās prom, atstājot pilī kājnieku pulku Nilsa Poses vadībā, ieceļot viņu par pils komandantu, un 300 dragūnus majora Johana Reinholda fon Trautfetera vadībā, kā arī vairākus simtus slimu karavīru.

No 1701. gada rudens līdz 1702. gada beigām pilī notika zemes nocietinājumu modernizācijas darbi fortifikācijas leitnanta Martena Krammekera vadībā. Pils garnizona karavīriem raizes sagādāja karaspēka vienības, ko bija pulcinājuši Žemaitijas stārasts Grigorijs Antons Ogiņskis un kņazs Mihails Sevācijs Koributs Višņeveckis, kuri bija zviedru atbalstītāju pretinieki. Pilij šīs vienības postījumus nenodarīja, bet krietni vien kavēja provianta (pārtikas) ievākšanu no pils apkārtnes muižām. Pils garnizona sastāvs un skaits nepārtraukti mainījās. Ja 1702. gada pulkā bija 619 karavīru, tad 1703. gadā pulkā bija vien 324 kaujas spējīgu vīru. 1705. gadā kājnieku pulku pārveidoja par bataljonu.

1705. gada vasarā sākās krievu karaspēka ofensīva pret zviedriem. Augustā krievi ieņēma Jelgavu, septembrī Bauskas ieņemšanai aizsūtīja divus kājnieku, vienu dragūnu pulku un artilērijas vienību. Pēc intensīvas artilērijas apšaudes zviedri ierosināja sākt miera sarunas, kas noslēdzās ar kapitulācijas akta parakstīšanu. Krievu karaspēka vienības iegāja Bauskas pilī 14. septembrī. Drīz pēc pils ieņemšanas sastādīja pilī esošo ieroču un munīcijas sarakstu. Tas liecināja, ka pilī atradušies 46 lielgabali, 4 mortīras, 8 haubices un 370 musketes ar lielu skaitu daudzveidīgas munīcijas – dažāda kalibra lielgabalu lodes un granātas un t.s. lielgabalu skrotis un pulveris.

Saskaņā ar noslēgto vienošanos zviedrus atlaida ar godu – ar ieročiem, karogiem un bungu skaņām, kas 50 krievu dragūnu konvoja pavadībā 19. septembrī sasniedza Rīgu. Krievu karaspēks palika Kurzemē līdz 1706. gada aprīļa sākumam. 13. aprīlī tika pamesta arī Bauskas pils, to daļēji uzspridzinot. Pēc 23. jūnija zviedru klātbūtne atkal konstatēta Bauskas pilī. Lai gan pils bija guvusi nopietnus postījumus, tā vēl tika izmantota kā provianta, furāžas (barība zirgiem) un siena noliktava. Pilī uzturējās arī neliels skaits karavīru.

Bauskas pils pēc Ziemeļu kara postījumiem, vairs netika izmantota ne kā militārs nocietinājums, ne kā pilsmuižas pārvaldnieka dzīvojamā ēka. Pilsmuižas lauki un pļavas atradās Mūsas upes pretējā krastā, bet tur jau 17. gs. vidū bija izveidojies muižas ēku komplekss ar muižas pārvaldnieka māju centrā. Pamazām pils pārvērtās romantiskās drupās.