Restaurācija

Bauskas pils hercogu rezidences daļas rekonstrukcijas izpētes un projektēšanas darbi uzsākti 1973. gadā, 1976. gadā uzsākti praktiski šīs pils daļas atjaunošanas darbi. Restaurācijas darbu 1. kārta tika īstenota no 2007. līdz 2008. gadam, bet 2. kārta no 2011. līdz 2014. gadam.

Bauskas pils hercogu daļas saglabāšanai izvēlēta atjaunojošā restaurācijas metode, kur vienlaikus ar pieminekļa autentisko daļu konservāciju un restaurāciju, zudušo elementu aizstāšanai netiek lietotas modernas konstrukcijas, materiāli un arhitektoniskās detaļas, bet, pamatojoties uz nopietnu izpēti, nelielos apjomos tiek veikta bojā gājušā stāvokļa profesionāla rekonstrukcija.

Katrs atsevišķais restaurācijas darbu pasākums virzīts uz ticamu, harmonisku beigu ainu ar uzsvaru uz autentiskumu un pieminekļa arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības atjaunošanu.

Pils restaurācijas sagatavošanas periodā tika veikti apjomīgi izpētes darbi:

• arheoloģiskie izrakumi ar mērķi atsegt un izpētīt Bauskas pils jaunās daļas būvkonstrukcijas, kas atradās zem būvgružu slāņa;
• arheoloģiskajos izrakumos iegūtās 16. gs. dekoratīvo akmens kalumu kolekcijas zinātniskā izpēte ar mērķi iegūt informāciju pils ārējo kāpņu un kamīnu dekoratīvās apdares restaurācijas projektēšanai;
• arheoloģiskajos izrakumos iegūtās krāšņu keramikas kolekcijas izpēte ar mērķi izstrādāt 9 krāšņu restaurācijas projektus;
• oriģinālo apmetumu fragmentu identifikācija un izpēte;
• būvniecībā lietoto javu un saistvielu izpēte.

20. gs. 70.–80. gados radītajām celtnes konstrukcijām un sastāvdaļām, kas nebija savienojamas ar pieminekļa autentisko vidi (jaunlaiku mūra materiāli, griestu dzelzsbetona paneļi, dzelzsbetona trepes un tmldz.) tika veiktas koriģējošas darbības.

Restaurācijas darbu laikā galvenā vērība tika veltīta ēkas autentisko fragmentu saglabāšanai un kvalificētai profesionālai apstrādei (glābjošā nostiprināšana, konservācija, restaurācija un eksponēšana). Tika nostiprinātas un restaurētas visas vēsturisko mūru, apmetumu, dekoratīvās arhitektūras elementu atliekas, kas kļuva par būves autentiskuma, vecuma un kultūras vērtību nesējām.

Arheoloģiskajos izrakumos atrastie pils dekoratīvās apdares elementi – eksterjera un interjera akmens kalumi, krāšņu podiņi, grīdas flīzes restaurēti un, kā etaloni, iekļauti atjaunotajās akmens kāpnēs, ieejas portālā, kamīnos, grīdās un krāsnīs.

Ēkas rekonstruētajos elementos – apmetumos, koka un akmens detaļās, būvkalumos, keramikas izstrādājumos konsekventi realizēta prasība apdares virsmas veidot ar roku darbu, kas materiālā atstāj oriģinālajam izstrādājumam līdzvērtīgas pamanāmas plastiskas pēdas. Vēsturisko apmetēju, mūrnieku, galdnieku, akmeņkaļu un keramiķu darba paņēmienu pārvaldīšana un meistaru rokraksts izstrādājumam piešķir amatniecības darbam piemītošo raksturu, kas atpazīstams ar nelielām neprecizitātēm, detaļu atšķirībām, acīm redzamām roku darba un vēsturiska instrumenta pēdām.

Pateicoties noslēguma apdarēs veiktajai krāsu retušai, lazurējošiem krāsojumiem un patinēšanai izdevies arhitektūras piemineklī atgriezt senatnes gaisotni un radīt ticamības efektu.

Relatīvi ilgajos restaurācijas darba gados izdevies saglabāt vienotu restaurācijas koncepciju, materiālu paleti un meistaru darba rokrakstu.

Telpu plānojums

Bauskas pils attīstības koncepcijā pieņemtais mērķis ēku izmantot kā pili–muzeju nodrošināja iespēju atrisināt ēkas funkcionalitāti, gandrīz pilnībā saglabājot neskartu pils sākotnējo plānojumu. Izmaiņas plānojumā radīja evakuācijas kāpnes un lifts apmeklētājiem ar kustību ierobežojumiem, kas plānojuma struktūrā realizēts citiem apmeklētājiem slēptā veidā – ar ieeju caur priekštelpu. Piļu-muzeju priekšrocība ir tā, ka nav nepieciešamas lielas krājuma telpas, jo vairums eksponātu izvietoti pils interjerā. Mūsdienu funkcijām nepieciešamās telpas izvietotas jumta stāvā un pagrabstāvā zem austrumu korpusa.

Fasādes

Līdz mūsdienām sgrafito dekoratīvā apmetuma fragmenti bija saglabājušies ziemeļaustrumu torņa, austrumu un ziemeļu korpusu fasādēs. Izpētē tika konstatēti visi fasāžu kompozīciju veidojošie elementi, noteikts apmetuma javas sastāvs, uzklāšanas tehnoloģija un secība.

Oriģinālajiem sienu apdares fragmentiem pēc nostiprināšanas veikta virsmas konsolidācija un restaurācija – masas papildinājumi vai iluzori glezojumi ar minerālpigmentu lazūru. Rezidences abiem torņiem, ziemeļu un austrumu korpusiem veikta pilna fasāžu rekonstrukcija, apdarē integrējot restaurētos sgrafito apdares oriģinālos fragmentus.

Javai izmantota vairāku frakciju un krāsu toņu grants, kvalitatīvs baltkaļķis, kas dzēsts uz vietas objektā un vismaz vienu ziemu noturēts veldzēšanas bedrē. Atjaunotajā apdarē lietotas oriģinālajā javā konstatētās piedevas – smalcinātas kokogles, pelni, drupināti ķieģeli, kas uzlabo apmetuma fizikālās īpašības. Liela vērība veltīta apmetuma plastikas atbilstībai oriģinālam – pamatnes viļņveidīgai struktūrai, virsmas blietēšanai ar apmetēju lāpstiņām, ornamenta gravēšanai ar brīvu roku, pieļaujot neprecizitātes un nejaušības.

Dienvidu korpusa, kuru vēsturiski izmantoja pilskungs, fasādes apdare bija vienkārša. Par to liecināja saglabājies blietētā apmetuma fragments ar kaļķa krāsojumu okera tonī, kas tika restaurēts un izmantots par rekonstruētās apdares etalonu.

Jaunās pils jumti segti ar mēles tipa kārniņiem, kas atbilst arheoloģiskajos izrakumos konstatētajam 16. gs. beigu jumta segumam.

Interjers

Iekštelpās autentiskie apmetuma fragmenti tikuši vienīgi konservēti, neveicot restaurāciju, un integrēti interjeros kā specifiski apdares eksponāti. Saglabātie oriģināli noderēja par apmetuma etalonu atjaunoto sienu apdarei. Atsevišķās vietās, kur apmetums bija saglabājies bez virskārtas, arī papildinājumi veidoti kā virskārtu zaudējis apmetums.

Oriģinālais akmens mūris, kam nebija saglabājusies apdare, eksponēts interjerā kā apmetumu zaudējis sienas sektors, iztīrot un aizpildot izirušās šuves ar kaļķu javu un akmens vai ķieģeļu ķīļiem. Vecā un jaunā robežu veidoja kā apdares veida pāreju.

Plaknēm, kas veido telpas proporcijas, ailu ritmu, bet, kas ir jaunradītas vai kuru sniegtā vēstures informācija ir nenozīmīga, apdari veidoja, maksimāli tuvojoties oriģinālās apdares izpētes rezultātā konstatētajai autentiskajai virsmas faktūrai, struktūrai, materiālu paletei un darba paņēmieniem.

Visi sienu krāsojumi veikti ar kaļķa krāsu, kas gatavota objektā. Tonis atvasināts no oriģinālā apmetuma krāsojuma, bet klāts plānās, caurspīdīgās, niansētās krāsu kārtās ar vairākkārtēju pārmazgāšanu, tādejādi panākot vēsturiskai telpai nepieciešamo noskaņu.

Pils pagrabos oriģinālais akmens mūris tika konservēts, aizpildot šuves un izdrupumus. Pēc mūra nostiprināšanas tika veikta papildinājumu patinēšana.

Dekoratīvie akmens kalumi

Arheoloģiskajos izrakumos un pils aprūpes darbos atrasti 263 dolomīta dekoratīvā akmens kaluma fragmenti, kuru lielākā daļa 16. gs. beigās tikuši izmantoti hercoga zāles un hercogienes istabas kamīnu, ārējo kāpņu un ieejas portāla dekorēšanai. Izpētot kolekciju pēc formas un virsmas apstrādes, veicot akmeņu mikroskopisko un ķīmisko izpēti, analizējot krāsojumu, nosakot akmens izcelsmes avotu, izdevās identificēt detaļu piederību konkrētam dekoratīvajam veidojumam.

Pils 17. gs. inventāriji, dūmvadu atliekas un kamīnu “nospiedumi” pils 2. stāva sienās ļāva identificēt to atrašanās vietas un gabarītus. Oriģinālie akmenskalumi iekļauti rekonstruēto kamīnu fasādēs. Trūkstošās detaļas un oriģinālu papildinājumi veidoti no mākslīgā akmens, atlejot formā virsmas faktūru un veicot pēcapstrādi ar klasiskajiem akmenskaļa darba rīkiem. Šāda virsmas apstrādes tehnoloģija ļāva kopēt seno akmeņkaļu rokrakstu un akmens kalumu virsmas nolietojuma pakāpi.

Galvenās ieejas portāla atjaunošanu pamatoja pilastrs, kas glabājās Kurzemes provinces muzejā Jelgavā līdz ēkas nopostīšanai Otrā pasaules kara laikā, kur ticis detalizēti fotografēts un uzmērīts. Otra pilastra fragmenti atrasti Bauskas pils pagalmā. Savietojot informāciju par pilastriem ar pilī atrastajiem dzegu profiliem, durvju ailas arkas un obelisku fragmentiem, izdevās rekonstruēt arhitektonisko kompozīciju kopumā.

Arheologs Andris Caune izrakumos pils pagalmā bija konstatējis ārējo akmens kāpņu pamatus un sadarbībā ar arhitektu Gunāru Jansonu izstrādājis apjoma rekonstrukcijas metu. Akmens kalumu kolekcijas izpētes rezultātā kāpņu apjomu izdevās papildināt ar dekoratīvajām detaļām – profilētu dzegu, akmens kāpieniem, balustriem, margām, arkām. Restaurētajās āra akmens kāpnēs un portālā eksponētas pils akmens kalumu kolekcijas izpētē identificētās autentiskās detaļas.

Krāsnis

Arheoloģiskajos izrakumos Bauskas pilī iegūtas vairāk nekā 15 000 krāšņu keramikas vienības (podiņi un to fragmenti). Kolekcija ir viena no lielākajām un vērtīgākajām Latvijā. Veikta apjomīga kolekcijas izpēte, kurā podiņu lauskas tika šķirotas pēc konstruktīvā tipa, izgatavošanas laika, ornamentu stilistikas, atrašanas vietas un apstākļiem. Tika meklēti fragmenti, kas sader pa lūzuma vietu, lai varētu veikt podiņu restaurāciju. Kopumā restaurēti un atjaunotajās krāsnīs iebūvēti 439 oriģinālie krāšņu podiņi, atsevišķās krāsnīs to īpatsvars sasniedz 37%–67 %.

Restaurēto podiņu atlējumus izmantoja kopiju matricu izgatavošanai. Podiņu kopijas apdedzināja malkas ceplī, glazūru toni maksimāli pietuvinot oriģinālam. Tika pieņemta koncepcija hercoga apartamentos eksponēt renesanses, bet pilskunga telpās – manierisma pirmā un otrā posma krāsnis, agrā baroka krāsnis – dienvidaustrumu torņa otrajā stāvā un dienvidu korpusa pirmajā stāvā, kur atrasts lielākais šo podiņu skaits. Pirmā stāva krāsnis atjaunotas uz oriģinālajām pamatnēm, kas bija saglabājušās.

Krāsainu flīžu grīdas

Oriģinālās grīdas flīzes restaurētas, veicot oriģinālo flīžu un to fragmentu tīrīšanu, salīmēšanu pa lūzuma vietu un tonēšanu ar aukstajām keramikas glazūrām. Atjaunoto grīdu zaļās, dzeltenās, zilās, baltās un brūnās grīdas flīzes ar rokām izgatavotas keramiķa darbnīcā un apdedzinātas malkas ceplī. Grīdās iestrādāti restaurēti oriģinālo flīžu paraugi.

Griesti

Pārseguma konstrukciju shēma pieņemta vadoties pēc oriģinālajās sienās nolasāmās informācijas, konstruktīvās loģikas un informācijas par 16. gs. būvju starpstāvu pārsegumu tipiskām konstrukcijām un mezgliem. Griestu seguma dēļu klājuma tips 16.–17. gs. raksturīgās formās variēts atkarībā no telpas funkcijas – gluds, trinīša, seglīstu, kasešu. Lietoti nelīmēti, plati dēļi. Visām koka konstrukcijām virsmas apstrāde veikta ar rokas ēveli.

Atbilstoši telpu raksturam un 17. gs. pils aprakstam griesti atstāti nekrāsoti, balsināti ar kaļķi vai hercoga apartamentos krāsoti tipiskos manierisma krāsu toņos. Vārtu sardzes telpā izmantota laikmetam raksturīgā krāsošanas tehnoloģija ar liellopu asinīm.

Ziemeļaustrumu torņa un divās ziemeļu korpusa pirmā stāva telpās, kur bija saglabājušās velvju pēdas, atjaunotas no ķieģeļiem mūrētas velves, kas interjerā eksponētas neapmestas.

Logi, durvis, kāpnes

Atsevišķu funkcionāli svarīgu celtnes elementu, kuri nebija saglabājušies objektā – logi, durvis, kāpnes, atslēgas, vēja rādītāji, teknes, apkalumi – projektēšanā lietoja analoģiju metodi. Logu un durvju metāla furnitūra kalta, kopējot Latvijas arhitektūras pieminekļos atrastos metālkalumu paraugus.

Pils logi atjaunoti pēc rāmja nospieduma apmetumā un apraksta 17. gs. inventārijā. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie dažādu formu vitrāžu stikliņi un svina stiprinājuma fragmenti kontekstā ar 17. gs. ikonogrāfijā redzamo raksturīgo vitrāžu dalījumu pamatoja logu vitrāžu formu daudzveidību dažādās telpu grupās. Logiem, kuriem vēsturiski bijušas metālkaluma restes, tās ir atjaunotas.

Hercoga istabas interjeru bagātina hercoga Frīdriha un hercogienes Elizabetes Magdalēnas ģerboņvitrāžu kopijas, kuru oriģināli atrasti Kalnamuižas baznīcā Tērvetē.

Dažādām telpu grupām projektētas atšķirīgas durvis, koka kāpnes, vārti, izmantojot tipiskākos 17. gs. analogus. Hercoga un pilskunga telpu durvju apdarē izvēlēts patinēts temperas krāsojums ar bišu vaska virskārtu.

Pagalma bruģis

Visā pils pagalma platībā tika atsegts dažādas saglabātības pakāpes oriģinālais dolomītakmens bruģis ar kritumu uz ieejas vārtiem. 17. gs. lietus ūdeni aizvadīja ar akmens rīdziņu tīkla palīdzību.

Vairākos sektoros, aizpildot šuves un atjaunojot ķīlējumu, saglabāts oriģinālais bruģis. Vietās, kur oriģinālais bruģis nebija saglabājams, tas tika demontēts un akmeņi izmantoti tā paša sektora atkārtotai bruģēšanai. Zudušie seguma laukumi aizpildīti ar oriģinālam atbilstošiem dolomītakmeņiem. Saglabāts pagalma autentiskais vertikālais planējums.

Projekta autori:

• SIA „Girsa a.t.” (Čehija), arhitekti Miloslavs Hanzls, Vāclavs Girsa, piedaloties arhitektiem tehniķiem Tomašam Petrikam, Monikai Zemanovai, Jaroslavam Sverekam.
• SIA „Arhitektes Ināras Caunītes birojs”, arhitekte Ināra Caunīte, piedaloties arhitektam tehniķim Andrim Caunītim, inženieriem Ilmāram Andrējevam-Empelim, Harijam Boktam, Raimondam Boktam, Aijai Gailei, Verneram Langenfeldam, Mārtiņam Plūmem;

Krāšņu keramikas kolekcijas izpēte, krāšņu rekonstrukcijas projekti – mākslas zinātniece Ina Līne.

Dekoratīvā akmens kaluma kolekcijas izpēte – restaurators Milošs Gavenda.

Pagalma arheoloģiskā izpēte – arheologs Jānis Grūbe.

Fasāžu sgrafito un interjera renesanses dekoratīvais apmetums, glazētu māla grīdas flīžu segums, koka konstrukciju polihromija, kamīni – I/U „Miloš Gavenda – restaurator” (Čehija).

Ārējās akmens kāpnes un portāls – SIA „Akmens apstrādes centrs AKM”.

Krāsnis – SIA „Intarsija”, mākslinieciskais vadītājs Dainis Bruģis, restaurācijas vadītājs Gunārs Grīnfelds, keramiķi Staņislavs Viļums, Viktors Pankovs un Pēteris Gailums.

Logu stiklojums – vitrāžiste Inita Ēmane.

Pagalma bruģis, labiekārtojums – SIA „Emerem”.

Būvdarbi – SIA „Vesta ABM”, būvdarbu vadītājs Mihails Gorškovs, apakšuzņēmēji SIA „SP” (Čehija), SIA „Kvēle”, SIA „EKC”, SIA „AR BO”.

Būvuzraugs – Andrejs Karpičs.